Šodien nogājām no Molinaseca - Villafranca 30,6 km. Ejot cauri vienai no starppilsētām, ieraudzījām, ka viens svētceļotājs meklē ceļu. Piegājām klāt un parādījām virzienu. Diezvai viņš mūs klausītu, ja zinātu par mūsu vakardienas izdarībām. Tā mēs iepazināmies ar Āronu no Amerikas. Viņš bija garš vīrs, kurš gāja lieliem, platiem soļiem un mēs ar Santu mēģinājām viņam tipināt līdzi. Ārons Santiago ceļu gāja kopā ar savu ģimeni, divām meitām un sievu, bet iepriekšējā vakarā meitām kautkas notika un viņas devās uz slimnīcu un vēlāk pievienosies, aizbraucot ar autobusu līdz nākamajai pilsētai. Ejot pa ceļu, mēs izlēmām apstāties un iedzert kādu dzērienu. Ārons kā īsts amerikānis gribēja mums izmaksāt un es attiecīgi paņēmu Coca-cola, Santa kafiju. Tas bija jauks žests, viņš gribēja uztaisīt bildi ar mums, jo rakstīja blogu (https://thispilgrimway.wordpress.com), mēs sasmaidījāmies. Ejot pa ceļu Amerikānis daudz ko stāstīja un ieteica, lai mēs nopērkam vietējos ķiršus, esot ļoti garšīgi. Vienā no pilsētām satikām viņa draugus un tad arī atvadījāmies, jo mēs turpinājām ceļu, bet Ārons palika. Ejot no pilsētas ārā Santa iespiedzās! Kas atkal?! Čūska, žurka, ķirzaka??? Nē, ķirši! Ceļa malā bija "Ārona" ķiršu koks. Tas bija mūsējais.. Izskatījās, ka tā ir privāta teritorija, bet tas nebija šķērslis. Uztrauca tikai tas, ka visu laiku garām brauca mašīnas un gāja svētceļotāji. Ar laiganu gaitu mēs pārbridām pāri grāvim, nārtēm, dadžiem un usnēm. Nosēdāmies blakus kokam, izvilkām ūdens pudeli un tēlojām, ka atpūšamies. Tiklīdz mašīnas pabrauca, cilvēki aizgāta, tā sākās tīrīšanas darbi. Nekas neliecināja, ka mēs tur daram kaut ko aizliegtu, vienīgi mums apkārt bija ķiršu kauliņu kaudzes... Mutes bija jēlas un kārtējā vēlme piepildīta. Ceļš mūs turpināja lutināt, jo paejot tālāk, lauka vidū atdūrāmies pret čerešņas koku. Ogas bija tumši sarkanas un vēl saldākas kā iepriekš ēstie ķirši. Pilniem vēderiem turpinājām iet un priecājāmies par to, kas šodien notika.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru