svētdiena, 2015. gada 5. jūlijs

16. diena

Šodien gājām pa reģionu, kur bieži ir lietus un migla. Tā arī bija, jo apkārt bija īsta zaķīšu pirtiņa, bet labi ka nelija. Paejot tālāk, diena noskaidrojās un sāka spīdēt saulīte. Pa ceļam iegājām omulīgā vietā uz pusdienas pauzi. Tas bija maziņš namiņš un apkalpotājs bija īsts milzis. Viņš visu laiku gāja saliekušu muguru, lai ar pieri neieskrietu stenderē. Mēs jutāmies kā troļļi, bet labi paēduši troļļi. Asākām iet un ceļa malā ieraudzījām stabu ar atzīmi 100 km līdz Santiago. Tagad var just, ka ceļš pamazām iet uz beigām, jo cilvēkiem apsaitēti ceļi, daži klibo, citi izstājās.. Paši arī vairs neesam pirmā svaiguma, bet ar prieku turpinam ceļu. Mirkli vēlāk satikām gādīgu tēvu ar diviem dēliem. Jaunākajam bija tikai ~6 gadi, bet vecākajam ~10 gadi. Visiem bija milzīgas mugursomas, bez nekādām atlaidēm un dedzīdi sarunājās savā starpā. Mēs ar Santu nodomājām, ka tas gan ir lielisks veids kā pavadīt brīvo laiku ar ģimenes locekļiem un nav svarīgi cik garu posmu viņi gāja, galvenais, ka gāja. Tikām līdz Portomarin un gājām pāri garam tiltam, kuram apakšā tecēja Rio Miño. Santai teicu, ka šajā upē es gribu nopeldēties un tādu izdevību protams nepalaidu garām. Es nevienai ūdens krātuvei nevaru paiet garām ar vienaldzīgu skatienu un šī upe nebija izņēmums. Santa sauļojās uz klintīm, es tikmēr baudīju ūdens priekus. Tā bija patiesa bauda pēc garā pārgājiena.