Pienāca tā diena, kad jāieiet Santiago. Tāda dīvaina sajūta, jo viss tūliņ beigsies. Nevajadzēs vairs katru rītu krāmēt somu klusībā, lai kādu nepamodinātu, nevajadzēs smērēt kājas ar vazelīnu, muskuļu ziedi, jodu, nevajadzēs mazgāt drēbes ar rokām, nevajadzēs ledu meklēt, kuru likt pie potītēm un ceļiem, nevajadzēs darīt tik ierastās lietas, kuras bija izveidojušās kā rutīna. Mēs ar Santu jau smējāmies, ka tagad pastaiga līdz Salaspilij būs tāds nieks... :)
Tuvojāmies Santiago un spīdēja saulīte. Sākās rūpnīcu rajoni un redzējām šoseju blakus, tad uzkalniņš un sākās dzīvojamās mājas. Mēs vēl nesapratām vai esam jau Santiago
iegājuši vai nē.. Tad ieraudzījām mazu uzrakstiņu ar Santiago. Gājām cauri pilsētai un virs mājām ieraudzījām katedrāles tornīti. Esam sasnieguši mērķi! Vēl priekšā palikusi Finesterre - pasaules mala un tas būs kā lielisks nobeigums mūsu ceļojumam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru