pirmdiena, 2015. gada 6. jūlijs

17. diena

Šodien vēlais rīts. Vakar visas alberģes bija aizņemtas un paņēmām istabu. Bijām jau aizmirsuši kas ir komforts.. Nesteidzīgi pabrokastojām un devāmies ceļā. Tagad svētceļotāju plūsma ir kļuvusi daudz lielāka. Par pēdējo 100 km pievarēšanu izsniedz sertifikātu/diplomu un izrādās, ka Spānijā tas kotējās diezgan augstu, to pat iekļauj savā CV, lai būtu lielāka izredze dabūt darbu. Izejot no pilsētas satikām vakardienas mazo puiku ar brāli un tēvu. Mēs sākām runāt. Tēvs stāstija, ka ir ļoti priecīgs, ka puikas iet ar viņu. Viņš teica, ka šāds gājiens norūda raksturu un bērni saprot, ka jāpārvar dažādas grūtības. Pēc sarunas uztaisījām kopīgu bildi un devāmies tālāk. Pienāca pusdienlaiks un izlēmām piestāt mazā kafējnīcā. Es laikam vēl nebiju teicis, bet spāņi ir traki baltmaizes ēdāji. Viņi daudz neceremonējās - paņem baltmaizi, pārgriež uz pusēm, iemet bekona šķēli un ēdiens gatavs. Mana mute bija par mazu :) Vēl viņi ļoti ciena vīnu un nu jau ar Santu sākām nedaudz kontrolēt to lietiņu, jo vīns ir visur un visu laiku. Tagad sēžam pilsētas skvērā un baudam vīnu :) Mmm, skaista tā Spānija...