otrdiena, 2015. gada 30. jūnijs

11. diena

Šī diena bija notikumiem bagāta. Izgājām 5:40. Pa ceļam apdzinām bulgāru pāri un  viņi ar slāviskiem uzmundrinājumiem "davai, davai..." mūs pamotivēja doties ātrāk. Šīs dienas maršrutā bija akmens kaudze, kurā jāatstāj viss sliktais. Visu santjago ceļu mēs akmenī likām to, no kā gribam atbrīvoties. Tuvojoties kaudzei mēs plaukstā saspiedām akmeni un vēlreiz domās attīrījām savus prātus. Tuvojās kalns un smailē bija liels stabs ar krustu. Bija saulains un karsts. Akmeņi mūsu plaukstās bija slapji, sasūkušies ar mūsu sviedriem un cerējām, ka tie  iztvaikos līdz ar mūsu nevēlamajām lietām .. uz trīs, četri triecām tos kaudzē! Paejot gabaliņu tālāk, sapratām teiciena būtību - "kā akmens no sirds novēlās..."
Vienā no kafejnīcām uzkodām un turpinājām ceļu. Pēc akmens kaudzes bija ļoti stāvs lejupceļš un bija diezgan smagi. Vienā brīdī mēs sapratām, ka sen neesam redzējuši ceļa norādes. Vai tad atkal...? Domājām paiet vēl kādu laiciņu ar cerību atrast norādi. Gājām, gājām, bet nebija. Bijām jau nogājuši labu gabalu un priekšā starp kalniem rēgojās pilsēta uz kuru mums bija jātiek. Mēs apstājāmies un bija jāpieņem lēmums - iet atpakaļ līdz pēdējai norādei vai turpināt ceļu ar cerību, ka ejam pareizi un zīme būs kaut kur priekšā. Ko darītu Jūs? Bijām tik tālu nogājuši, ka negribējām griezties atpakaļ, turklāt ceļš gāja pareizajā virzienā un izlēmām turpināt iet uz priekšu. GPRS mums nepalīdzēja, jo taciņas tas neuzrāda, bet bijām visu laiku netālu no pilsētas un torņi bija redzami visu laiku. Taciņa gāja līku loču, visu laiku lejā no kalna. Tā nedaudz sašaurinājās un joprojām nebija nevienas norādes. Pēkšņi mēs sajutām, ka acīs iestiepās zirnekļu tīkli un sapratām, ka šeit sen neviens nav gājis - tātad apmaldījāmies. Atpakaļ vairs nebija jēgas iet un turpinājām iet, cerot, ka šis ceļš savienosies ar īsto ceļu. Vērojot skaistās ainavas Santa tālumā ieraudzīja mazus cilvēciņus - tie bija svētceļotāji!!! ...tikai uz blakus kalna. Opā... tas bija nepatīkami un atdūrāmies uz ceļa beigām. Griezāmies un sākās ceļš atpakaļ kalnā. Viss ko bijām nogājuši bija veltīgi. Virs mūsu galvām parādījās 7 maitas putni, es nezinu uz ko viņi cerēja, bet parādīju vidējo pirkstu. Centāmies necelt paniku un jutāmies droši, jo līdzi bija gan ūdens, gan ēdamais. Soli pa solim kāpām atpakaļ. Zaudējām daudz laika un enerģijas, bet tikām līdz tam pagriezienam, kur mēs nepagriezāmies, bet turpinājām iet uz priekšu. Varbūt šīs dienas ceļš mums gribēja pateikt, ka savas kļūdas jāatzīst ātrāk...