Šodien bija episka diena. Ja kāds nezina ko tas nozīmē, tad tuliņ paskaidrošu. Pamodāmies pēc 6, apēdām banānus, izmazgājām zobus, sakravājāmies un ap 7 izgājām no mūsu alberğes, kura atrodās Espinal. Pagriezāmies tajā virzienā, kur vakar redzējām aizejam mūsu līdzgaitniekus. Pagājām kādu gabaliņu uz priekšu un atdūrāmies pret zīmi. Tā norādija divos virzienos. Mēs izvilkām grāmaru, pēc kuras sekojam maršrutam, bet tadas pilsētas neatradām, taču karte rādija, ka viens ceļš ved pa šoseju un otrs pa zemes ceļu. Izvēlējāmies iet pa zemes ceļu. Laikam tās bija maziņas pilsētiņas un kartē nemaz nebija atzīmētas... Šaura taciņa veda iekša lielā mežā un bija ļoti stāvs. Jo dziļāk bridām mežā, jo palika ar vien tumšāks un sāka parādīties migla. Mežs kļuva arvien drūmāks un stāvums arvien stāvāks, bet sekojām zīmēm - uz kokiem bija uzkrāsotas dzeltenas līnijas. Pēc kāda laika nokļuvām ļoti neomolīgā vietā, kur viss vija aizaudzis, pa malām bija milzīgi koki, kuri bija apauguši ar sūnām.. un pēkšņi kaut kas iemaurojās mums aiz muguras! Santai acis iepletās kā āzijas multeņu varonēm! Uz jautājumu: "Kas tas bija $@!&#?!?", atbildēju: "noteikti, ka govs kautkur netālu ganās" un paņēmu rokās pamatīgu bomi. Mežs veda nekurienē, migla pastiprinājās un mēs attapāmies, ka sen neesam manījuši dzelteno norādi uz koka - mēs nomaldījāmies. Tēlojām, ka nekas traks nav noticis, bet bija nelaba sajūta. Santa uzdeva retorisku jautājumu par to, ka kādēļ šodien neesam redzējuši nevienu svētceļotāju? Tas bija labs jautājums.. Atgriezāmies tajā vietā, kur redzējām pēdējo zīmi uz koka un tikām uz pareizā ceļa. Kādu laiku vēlāk mēs atkārtojām šo gājienu vēlreiz, taču beigās tikām ārā no šī dīvainā meža. Turpinot ceļu nonācām līdz T veida krustojumam un bija divas izvēles - iet pa labi, vai pa kreisi. Santa teica, ka jāiet pa labi, bet manuprāt vajadzēja iet pa kreisi. ko nu? Akmens, šķēres papīrīts, viens, divi, trīs. Santa vinnēja. Uhh kā man nepatīk zaudēt.. nācās skatīties Santas prieka deju un klausīties uzvaras gaviles, bet prieki bija īsi, jo paejot pāris metrus ieraudzījām uz staba dzeltenu krustu - tas simbolizē, ka ceļš ir nepareizs. Manās lūpās parādījās glumš smaidiņš un ar teicienu: "vajag klausīt mani" pagriezāmies un gājām uz otru pusi, kur drīz vien ieraudzījām pareizo zīmi. Jautrā noskaņojumā turpinājām ceļu, lai gan tā īsti nevarēja saprast kur mēs esam un tad notika kautkas tāds, ko es ilgi neaizmirsīšu. Santa dīvainā intonācijā saka: "vai tu redzi to pašu ko es?". Priekšā bija zīme Espinal. Tā ir vieta, kur mēs bijām palikuši pa nakti.... Izrādās, ka no rīta mēs bijām aizgājuši nepareizā virzienā.. Sapratām, ka mūsu līdzkaitnieki bija palikuši pāris mājas tālāk un tādēļ gāja tajā virzienā. Mēs vairs neko nesapratām. Iegājām mūsu Alberğē, sasveicinājāmies ar amigo pie bāra un paņēmām kafiju. Sapratām, ka esam gājuši pa meža taku, kura tika apzīmēta līdzīgi.. tie bija papildus 5km ļoti grūtas distances. Tā bija kārtējā mācība.
Sākām iet pa īsto ceļu, mēs uzņēmām ļoti labu tempu. Gājām daudz un ātri, taču baudījām arī skaistās ainavas. Daudzi svētceļotāji jau beidz šīs dienas distanci, bet mēs turpinājām iet un iet ar smiekliem atceroties šī rīta piedzīvojumus. Pienāca moments, kad gribējām sameklēt alberği. Te, nez no kurienes pie mums piebrauca hipijveidīgs onkulītis ar smieklīgu mopēdu un ieteica mums apmesties netālu esošajā klosterī. Mēs paklausījām un devāmies uz turieni. Pie ieejas durvīm bija rakstīts, ka nav vietas, taču gribējām pārbaudīt un attaisījām durvis. Variet trīs reizes minēt ko mēs ieraudzījām.. Mīkstajos dīvānos sēdēja Jans un Herou. Tā bija lieliska tikšanās, tikai viņš teica, ka te neesot vietas. Mēs sagaidījām saimnieci un viņa teica, ka ir pilns un nav vietas. Ka esot ğimene ar maziem bērniem un pārējās gultas aizņemtas.. Ap mums sanāca cilvēki, mēs pastāstijām kā mums gāja un atvadijāmies, lai mēğinātu tikt līdz nākamajai alberğei.. piepeši mazā meitenīte pieskrēja pie Santas un pateica: "Jesus loves you". Tas bija tik emocionāli!!!! Meitenītes teiktais deva mums enerğiju un turpinām ceļu. Nonācām līdz Arre (netālu no Pamplones), kur apmetāmies klosterī. Šodien nogājām 31,4+5=36,4 km. Priecīgus Līgo!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru