pirmdiena, 2015. gada 22. jūnijs

3. diena

Pamodāmies drusku pēc sešiem un sākām kravāties ceļam. 7:00 brokastis. Gribējām ātri paēst un doties. Broksatis mūs nedaudz pārsteidza, jo uz galda stāvēja bagete. Ak jā, bija vēl arī izvēle - ar sviestu vai ievārījumu. Tas arī viss... Mans vēders to negribēja saprast, bet vismaz tikām pie kafijas ar pienu. Tas Santai ir zelta vērtē. Atvadījāmies no saimniecēm un piecatā sākām ceļu no Huntto (mājas nosaukums).
Rīts bija ļoti skaists. Kalnu ielejās bija nosēdušies mākoņi un visu laiku gribējās apstāties un vienkārši pavērot to skaistumu.
Priesteris (Alans) iepriekšējā vakarā bija nopircis lietussargu un mēs nedaudz paķircinājām viņu par to, ka lietus nav paredzēts, bet izrādījās, ka viņam bija cita ideja. Viņš nozāğēja lietussargam kātu, izveidoja somā stiprinājumu un uzmauca virsu - saulessargs gatavs. Tas bija īsts izgudrojums! Ejot labā tempā redzējām, ka Alanam ir diezgan grūti, viņš bija slapjšs un ik pa laikam gribēja atpūsties. Kad tikām līdz Orrisonai, mēs apstājāmies uz 10 min. Šajā laikā Santa no visiem paprasīja kontaktus, uztaisījām kopīgu bildi un tā bija zīme, ka drīz vajadzēs šķirties. Viņi to saprata, jo mēs gribējām iet ātrākā tempā. Atsākām iet visi kopā, taču kādā uzkalniņa mēs nedaudz atrāvāmies un šis moments bija klāt... Mēs ar Santu apgriezāmies un atvadījāmies. Šī tiešām bija laba kompānija un mums šie cilvēki patika. Bija prieks viņus satikt.. Ieslēdzām otro ātrumu un turpinājām ceļu augšup. Tas bija smags ceļš, bet abi bijām priecīgi. Ja pareizi sapratām, tad augstākajā punktā bija 1450m virs jūras līmeņa. Tur bija stiprs vējš un vilkām vējjakas. Brilles aizsargāja gan no spožās saules, gan vēja. Kad tikām virsotnē, tad sākā ceļš lejā. Tā arī nesapratām, kas ir vieglāk - rāpries augšā vai iet lejā?! Strādāja dažādi muskuļi un fiziskie treniņi pirms Santiago ceļa ļoti noderēja. Nebija neviens, kurš mūs apdzen, mēs visiem gājām garām un katram teicām Buen Camino - tas nozīmē laimīgu ceļu! Mēs ar Santu nolēmām to teikt katram svētceļtājam, kuru apdzīsim.. tas bija pieklājāgi un radīja cilvēkos smaidu.
Tā mēs gājām, gājām un nokļuvām līdz Espinal. Tā ir tāda maziņa pilsētiņa. Šodien bijām nogājuši ~23 km,  bet šis ir viens no grūtākajiem posmiem. Izlēmām, ka esam pietiekami nogājuši un nogurumiņš arī jau bija jūtams, tādēļ meklējām alberği. Bija pl. 16:00 un ielas bija tukšas. Pēc grāmatas atradām alberği ar nosaukumu Haizea. Aprakstā pievērsām uzmanību cenai un meklējām lētāku variantu, lai mūsu budžets izlīdzinātos pēc pirmā, šikā vakara. Un tiešām, dzīvošana maksāja 24 EUR par 2 personām un ēšana 21 EUR. Tā bija pieņemama cena, ja ņem vērā, ka mūsu dienas budžets ir 50 EUR. Apartamenti mūs pārsteidza! Mēs bijām otrajā stāvā pilnīgi vieni.. Tik skaisti un vēl terase.. Es paķēru vīnu un skrējāms laukā uz terases atpūsties. Santa iekrita atpūtas krēslā un baudijām svaigu gaisu uz terases. Taisot vaļā vīnu, piepeši, es gandrīz viņu izmetu no rokām ārā un iebļāvos - Santa skaties!!! No terases tālumā ieraugam Alanu, Janu un Herou, turklāt "nevarīgais" Alans soļo visiem pa priekšu ar visu savu lietussargu. Pateikšu godīgi, tas iedragāja mūsu ego.. Mēs domājām, ka ejam tādā tempā un bija tik grūta distance, ka neticājām par mūsu līdzgaitniekiem. Domājām, ka šie apstāsies krietni ātrāk, bet aizcilpoja gar mūsu deguniem palēkdamies. Iespējams drīzumā būs interesanta tikšanās :) Briestam rītdienas cīņai!