pirmdiena, 2015. gada 22. jūnijs

2. diena

Iekāpām vilcienā, ieņēmām lepnās sēdvietas un nodomājām - Rīgas Vagonu Rūpnīca atpūšās ar saviem sēdekļiem. Te bija tāds komforts, ka nespējām noticēt, pat sarkanais paklājs bija ieklāts. Te pēkšņi mēs konstatējām, ka šēžam biznesa klases vagonā... sakravājām mantiņas un devāmies uz parasto cilvēku vagonu. Konduktore uztaisija caurumiņu biļetē, pateicām mersī un ieņēmām sēdvietas. Es apsēdos pie loga, Santa protams blakus. Saule sāka svilināt un teicu, ka vismaz iesauļošos, bet Santa atbildēja, ka caur stiklu nemaz nevarot iesauļoties. O-oo, pirmais "strīds"! (informācija mammām - joks). Taču negribēju atkāpties un apgalvoju, ka caur vilciena stiklu tomēr var nosauļoties un tā nu mēs saderējām uz saldējumu, no mūsu kopējā budžeta.. šokolādes.. lielo.. katram!!! :) Šis darījums šķita pieņemams abām pusēm, tādēļ paspiedām rokas. Kā ir patiesībā? Mēs nezinām... Ja kāds zin, tad variet izšķirt šo "strīdu" un ierakstiet komentāros pareizo atbildi, lai mēs beidzot tiekam pie tā saldējuma - te ir nežēlīgi karsts!
Kad izkāpām no vilciena, mums bija dažas stundas līdz autobusam un devāmies pilsētas apskatē. Kad atgriezāmies, ieraudzījām bariņu ar mums līdzīgajiem un sākām komunicēt. Saskārāmies ar došanas un ņemšanas priekiem, jo smaidīga meitene pasniedza mums šokolādes konfektes. Pienāca autobuss, sakravājām mantiņas un devāmies ceļā. Kad izkāpām, tad gribējām turēties pie kādas kompānijas, lai vispār saprastu kur jāiet. Tā nu sadalījās divas grupiņas - vieni, kuri sāk ceļu un otri, kuri iet ēst un meklē apmešanās vietu. Mēs protams piegājām pie tiem, kuri sāk ceļu un iepazināmies ar trīs ceļa biedriem. Katrs no viņiem bija pilnīgi savādāks: 1) Jans no Vācijas. Viņš ir žurnālists, kurš labi pārvalda angļu un franču valodas, tādēļ jutāmies diezgan droši, jo ar vietējiem viņš sapratās ļoti labi. 2) Hirou no Japānam. Viņš uzreiz izcēlās ar platu smaidu, milzīgu somu un fotoaparātu uz kakla. 3) Alans no Dānijas. Zīmīgi, bet viņš ir topošais priesteris.
Lai sāktu Santiago ceļu, vajag dabūt svētceļotāju pases un vienā no ēkām bija izveidots Santiago ceļa informācijas centrs, tur mēs sūtījam Janu, lai noskaidro visu nepieciešamo informāciju. Beidzot registrējāmies un dabūjām svētceļotāju pases. Par cik visu stāstija Janam, tad mēs viņam pilnībā uzticējāmies. Izgājām no infocentra, pagriezāmies pa kreisi un sākām iet. Satraukums bija liels, jo sapratām, ka Santjago ceļš ir sācies. Pēkšņi, pēc pārdesmit metriem, dzirdam, ka aiz mums kāds kungs skrien un aizelsies saka - jums jāiet uz otru pusi!!! Tas bija tieši tāpat kā filmā "The Way". Mēs visi saskatījāmies, pagriezāmies pa 180 grādiem, sākām iet un skaļi smējāmies - sākums neslikts. Ātri tikām no pilsētas ārā un sākās kalni. Skati pasakaini. Ejot pa ceļam daudz runājām un uzprasījām japānim ar ko viņš nodarbojās? Hirou atbildēja, ka ir medicīnas students, bet tagad apceļojot pasauli un ir bijis Čīlē, Brazīlijā, Argentīnā u.c. Man kā praktiskajam Latvietim izspruka jautājums par to vai viņam ir vecmāmiņa ar lielu mantojumu?! Un atbilde mani pārsteidza.. japānis atbildēja, ka viņš ir 23 gadus jauns, paņēmis bankā naudu un izbauda savu jaunību, viņš ceļo pa naudu, kuru nāksies nopelnīt savas dzīves laikā un apgalvo, ka šis viņam ir īstais laiks, lai to izdarītu, jo pēc tam viņš kļūšot par ārstu, kurš daudz strādās un labi pelnīs. Sarunu gaitā nonākam līdz pasakainam namiņam un izlemjam, ka te jāpaliek. Mēs sākām iet tikai pēcpusdienā un prātīgākais bija palikt, lai tiktu pie vakariņām un gultasvietas. Mūsu plāns bija izgāzies, jo 30 km vietā mēs nogājām 4,6 km un 25 EUR budžetu vairākkārtīgi pārsniedzām, jo šis nebija lētais gals :) Sarunājām ar Santu, ka izbaudīsim pasakaino namiņu un turpmāk ievērosim disciplīnu. Tikmēr aizgājām uz vakariņām, kur piebiedrojās citi svētceļnieki un baudījām maltīti. Santa un viņas manikīrs bija topā - smalkas kundzītes jūsmoja.. Pec maltītes devāmies un istabiņu un sapratām, ka esam viegli ierēbuši no vietējā vīna.. japānis piekrita šim apgalvojumam un plati pasmaidija.