Esam tikuši līdz pasaules malai un tas ir lielisks noslēgums mūsu ceļojumam un šim blogam. Neko nevar zināt, varbūt blogs kautkad turpināsies citā pasaules malā, bet gribējām pateikt lielu paldies mūsu atbalstītājiem un aktīvajiem sekotājiem. Kravājam mantas un dodamies mājās. Adios!!!
Pienāca tā diena, kad jāieiet Santiago. Tāda dīvaina sajūta, jo viss tūliņ beigsies. Nevajadzēs vairs katru rītu krāmēt somu klusībā, lai kādu nepamodinātu, nevajadzēs smērēt kājas ar vazelīnu, muskuļu ziedi, jodu, nevajadzēs mazgāt drēbes ar rokām, nevajadzēs ledu meklēt, kuru likt pie potītēm un ceļiem, nevajadzēs darīt tik ierastās lietas, kuras bija izveidojušās kā rutīna. Mēs ar Santu jau smējāmies, ka tagad pastaiga līdz Salaspilij būs tāds nieks... :)
Tuvojāmies Santiago un spīdēja saulīte. Sākās rūpnīcu rajoni un redzējām šoseju blakus, tad uzkalniņš un sākās dzīvojamās mājas. Mēs vēl nesapratām vai esam jau Santiago
iegājuši vai nē.. Tad ieraudzījām mazu uzrakstiņu ar Santiago. Gājām cauri pilsētai un virs mājām ieraudzījām katedrāles tornīti. Esam sasnieguši mērķi! Vēl priekšā palikusi Finesterre - pasaules mala un tas būs kā lielisks nobeigums mūsu ceļojumam.
Izgājām no alberģes un ceļš veda caur mežu. Apkārt bija dīvaini koki un patīkams aromāts. Mēs noplūcām vienu lapiņu un nevarējām atrauties no tās smaržas - tas bija eikalipts. Svētceļotāji ejot pa taku ar nūjām caurdūra sakritušās eikalipta lapas un radīja patīkamu gaisotni...
Mēs centāmies noskaidrot vakardienas jautājumu par tām dīvainajām būdiņām un paprasījām vietējam iedzīvotājam. Viņš mums stāstīja un stāstīja un stāstīja, tikai problēma bija, ka skaidroja spāniski. Par cik Santa zin portugāļu valodu un es zinu žestu valodu, tad kaut ko uzķērām un sapratām, ka šīs būdiņas ir raksturīgas tikai Galīcijas reģionam. Šeit bieži ir nokrišņi un būdiņās viņi glabā kukurūzu. Tādēļ šīs mājiņas ir uz paaugstinājumiem, lai no zemes neuzsūktu mitrumu un starp dēļu spraugām zēģelē vējš, lai nesabojātos.
Šodiem mēs nogājām 32,4 km un domājam jau par Santiago.
Šodien gājām kopā ar lielu cilvēku pūli un visi ļoti ātri gāja. Mēs ar Santu centāmies baudīt apkārtni, nevis nodurt galvu un skatīties tikai uz ceļu. Šo to arī ieraudzījām, kas mums neliek mieru vēl pat tagad un šajā momentā ir pienācis uzdevums mūsu uzticamākajiem lasītājiem - pirmajās četrās bildēs ir redzamas tādas kā būdiņas, kuras redzējām gandrīz katrā saimniecībā un komentāru sadaļā (blogā vai FB) varat ierakstīt savu variantu ar skaidrojumu. Viņas ir ~1m platumā un līdz 10m garumā. Visur izsatās gandrīz vienādi. Mūsu variants ir, ka tie ir portāli no fantastikas filmām, kur vienā ieej un teleportējies uz nākamo. Varbūt Jums ir loģiskāks izskaidrojums? Līdz nākamajam raksam centīsimies uzzināt pareizo atbildi no kāda vietējā.
Šodien nogājām 25,6 km un tikām līdz Ribadiso, kur apmetāmies alberğē. Šeit ir liela saimniecība, augstas mūra sienas un daudz gultas vietu (70 gb.). Dušas bija atsevišķā telpā, kur visi svētceļotāji, mazās koka kabīnītēs, draudzīgi mazgājās. Bija daudz spāņu un mazgājoties visi dzied vai svilpo dušā. Tas bija tāds varžu koris...
Šodien vēlais rīts. Vakar visas alberģes bija aizņemtas un paņēmām istabu. Bijām jau aizmirsuši kas ir komforts.. Nesteidzīgi pabrokastojām un devāmies ceļā. Tagad svētceļotāju plūsma ir kļuvusi daudz lielāka. Par pēdējo 100 km pievarēšanu izsniedz sertifikātu/diplomu un izrādās, ka Spānijā tas kotējās diezgan augstu, to pat iekļauj savā CV, lai būtu lielāka izredze dabūt darbu. Izejot no pilsētas satikām vakardienas mazo puiku ar brāli un tēvu. Mēs sākām runāt. Tēvs stāstija, ka ir ļoti priecīgs, ka puikas iet ar viņu. Viņš teica, ka šāds gājiens norūda raksturu un bērni saprot, ka jāpārvar dažādas grūtības. Pēc sarunas uztaisījām kopīgu bildi un devāmies tālāk. Pienāca pusdienlaiks un izlēmām piestāt mazā kafējnīcā. Es laikam vēl nebiju teicis, bet spāņi ir traki baltmaizes ēdāji. Viņi daudz neceremonējās - paņem baltmaizi, pārgriež uz pusēm, iemet bekona šķēli un ēdiens gatavs. Mana mute bija par mazu :) Vēl viņi ļoti ciena vīnu un nu jau ar Santu sākām nedaudz kontrolēt to lietiņu, jo vīns ir visur un visu laiku. Tagad sēžam pilsētas skvērā un baudam vīnu :) Mmm, skaista tā Spānija...
Šodien gājām pa reģionu, kur bieži ir lietus un migla. Tā arī bija, jo apkārt bija īsta zaķīšu pirtiņa, bet labi ka nelija. Paejot tālāk, diena noskaidrojās un sāka spīdēt saulīte. Pa ceļam iegājām omulīgā vietā uz pusdienas pauzi. Tas bija maziņš namiņš un apkalpotājs bija īsts milzis. Viņš visu laiku gāja saliekušu muguru, lai ar pieri neieskrietu stenderē. Mēs jutāmies kā troļļi, bet labi paēduši troļļi. Asākām iet un ceļa malā ieraudzījām stabu ar atzīmi 100 km līdz Santiago. Tagad var just, ka ceļš pamazām iet uz beigām, jo cilvēkiem apsaitēti ceļi, daži klibo, citi izstājās.. Paši arī vairs neesam pirmā svaiguma, bet ar prieku turpinam ceļu. Mirkli vēlāk satikām gādīgu tēvu ar diviem dēliem. Jaunākajam bija tikai ~6 gadi, bet vecākajam ~10 gadi. Visiem bija milzīgas mugursomas, bez nekādām atlaidēm un dedzīdi sarunājās savā starpā. Mēs ar Santu nodomājām, ka tas gan ir lielisks veids kā pavadīt brīvo laiku ar ģimenes locekļiem un nav svarīgi cik garu posmu viņi gāja, galvenais, ka gāja. Tikām līdz Portomarin un gājām pāri garam tiltam, kuram apakšā tecēja Rio Miño. Santai teicu, ka šajā upē es gribu nopeldēties un tādu izdevību protams nepalaidu garām. Es nevienai ūdens krātuvei nevaru paiet garām ar vienaldzīgu skatienu un šī upe nebija izņēmums. Santa sauļojās uz klintīm, es tikmēr baudīju ūdens priekus. Tā bija patiesa bauda pēc garā pārgājiena.
Šodien ceļš turpinājās cauri spāņu rančo un gandrīz uz katra soļa bija "mīnas" no kurām mēs veiksmīgi izvairījāmies, taču nepameta sajūta, ka kāds no mums tomēr ir iekāpis kaudzītē un nes sev līdzi īstas spāņu smaržiņas. Šodien bija diezgan sarežgīta diena, jo reljefs mainījās un bija kalni, lejas. Kājas kļuva dīvainas un viens no svētceļotājiem iedeva mums koku. Tas bija speciālais pārgājiena miets, kuru viņš mums atdeva. Te tā notiek, ka viens otram palīdz. Iet bija vieglāk un kādi 80% no svētceļotājiem iet ar kokiem/nūjām, tagad sapratām kādēļ. Tikām līdz Sarria un nogājām 22 km. Šodien nolēmām izgulēties un rīt celsimies nevis 5 kā parasti, bet 5:30 :) Bet pie tāda ritma esam pieraduši, jo pa dienu guļam siestu. Buenos noches!
