11. diena

Šī diena bija notikumiem bagāta. Izgājām 5:40. Pa ceļam apdzinām bulgāru pāri un  viņi ar slāviskiem uzmundrinājumiem "davai, davai..." mūs pamotivēja doties ātrāk. Šīs dienas maršrutā bija akmens kaudze, kurā jāatstāj viss sliktais. Visu santjago ceļu mēs akmenī likām to, no kā gribam atbrīvoties. Tuvojoties kaudzei mēs plaukstā saspiedām akmeni un vēlreiz domās attīrījām savus prātus. Tuvojās kalns un smailē bija liels stabs ar krustu. Bija saulains un karsts. Akmeņi mūsu plaukstās bija slapji, sasūkušies ar mūsu sviedriem un cerējām, ka tie  iztvaikos līdz ar mūsu nevēlamajām lietām .. uz trīs, četri triecām tos kaudzē! Paejot gabaliņu tālāk, sapratām teiciena būtību - "kā akmens no sirds novēlās..."
Vienā no kafejnīcām uzkodām un turpinājām ceļu. Pēc akmens kaudzes bija ļoti stāvs lejupceļš un bija diezgan smagi. Vienā brīdī mēs sapratām, ka sen neesam redzējuši ceļa norādes. Vai tad atkal...? Domājām paiet vēl kādu laiciņu ar cerību atrast norādi. Gājām, gājām, bet nebija. Bijām jau nogājuši labu gabalu un priekšā starp kalniem rēgojās pilsēta uz kuru mums bija jātiek. Mēs apstājāmies un bija jāpieņem lēmums - iet atpakaļ līdz pēdējai norādei vai turpināt ceļu ar cerību, ka ejam pareizi un zīme būs kaut kur priekšā. Ko darītu Jūs? Bijām tik tālu nogājuši, ka negribējām griezties atpakaļ, turklāt ceļš gāja pareizajā virzienā un izlēmām turpināt iet uz priekšu. GPRS mums nepalīdzēja, jo taciņas tas neuzrāda, bet bijām visu laiku netālu no pilsētas un torņi bija redzami visu laiku. Taciņa gāja līku loču, visu laiku lejā no kalna. Tā nedaudz sašaurinājās un joprojām nebija nevienas norādes. Pēkšņi mēs sajutām, ka acīs iestiepās zirnekļu tīkli un sapratām, ka šeit sen neviens nav gājis - tātad apmaldījāmies. Atpakaļ vairs nebija jēgas iet un turpinājām iet, cerot, ka šis ceļš savienosies ar īsto ceļu. Vērojot skaistās ainavas Santa tālumā ieraudzīja mazus cilvēciņus - tie bija svētceļotāji!!! ...tikai uz blakus kalna. Opā... tas bija nepatīkami un atdūrāmies uz ceļa beigām. Griezāmies un sākās ceļš atpakaļ kalnā. Viss ko bijām nogājuši bija veltīgi. Virs mūsu galvām parādījās 7 maitas putni, es nezinu uz ko viņi cerēja, bet parādīju vidējo pirkstu. Centāmies necelt paniku un jutāmies droši, jo līdzi bija gan ūdens, gan ēdamais. Soli pa solim kāpām atpakaļ. Zaudējām daudz laika un enerģijas, bet tikām līdz tam pagriezienam, kur mēs nepagriezāmies, bet turpinājām iet uz priekšu. Varbūt šīs dienas ceļš mums gribēja pateikt, ka savas kļūdas jāatzīst ātrāk...

10. diena

Šodien bija diezgan tuksnešains posms. Gara, smilšaina taciņa stiepās līdz horizontam. Apkārt bija apkaltuši koki, likās, ka lietus nav bijis ļoti sen. Ķirzakas krūmos radīja bailīgas skaņas un vairoja iztēli par citiem briesmoņiem, kurus nevēlējāmies sastapt. Tikām līdz mazai pilsētiņai un ieraudzījām cowboy bāru. Tas bija kā labākajās vesterna filmās.. blakus bāram, ēnā, slaiskojās divi vīri ar apaļām ğitārām, kad iegājām bārā, pretī stāvēja riktīgs Gonzales. Piegājām pie bāra un nopirkām divus saldējumus, bet šeit vairāk prasījās pasūtīt tekilu. Pie sienas ieraudzījām Latvijas karogu, to bija atstājuši svētceļotāji.
Tikām līdz Rabanal un paņēmām alberği. Šodien nogājām 22 km.

9. diena

Šī diena sākās ar negaidītu pagriezienu - mūsu plāns par riteņu nomu nobruka kā smilšu namiņš un nācās domāt par citu risinājumu. Tas mums daudz iegriež! Mums iešanai ir palikušas 11 dienas un izlēmām, ka vajag nokļūt līdz Astorgai un tad 11 dienās mēs varētu paspēt tikt līdz Santiago ar kājām, vienu posmu pārlecot ar transportu. Tas nebija tas ko vēlējāmies un plānojām, taču bija jāpielāgojās situācijai. Varianti bija stopēšana, autobuss, taksis. Kā loğiskāko variantu izvēlējāmies autobusu, taču visas biļetes bija izpirktas.. Atradām citu reisu, bet tas pienāk tikai 2:00 naktī. Mēs nopirkām biļetes un sākām domāt par atpūtu, jo visa diena bija brīva.
Iepriekšējā vakarā mūs bija panācis Jans un viņam šī bija pēdējā diena Santiago ceļā, taču nākamgad viņš turpināšot iet līdz galamērķim. Kopīgi gājām brokastot. Vienā no kafējnīcām paņēmām omleti ar kafiju un tur stāvēja galda spēle.. Tas bija kautkas no Riču-raču, bet spāņu versijā. Mēs uz vietas izdomājām savus noteikumus un sākām spēlēt. Bija interesanti, jo es vinnēju. :) Pēc tam devāmies uz autoostu, lai pavadītu Janu, jo viņa reiss bija 11:00. Tā nu sanāca, ka ar viņu mēs visbiežāk satikāmies un jau no paša sākuma labi sapratāmies. Viņš mūs uzaicināja pie sevis ciemos uz Hamburgu par ko mēs priecājāmies. Jans aizbrauca un no 11:00-2:00 mums bija brīvais laiks, netipiski svētceļotājiem. Mēs pat nezinājām ko iesākt, jo bijām pieraduši visu laiku iet. Aizgājām līdz infocentram un tad tik sākās... Mēs devāmies uz akvaparku! Jā, zinu, pilgrimīši (svētceļotāji) varēja tikai sapņot par to, bet mēs ar Santu īstenojām sapni.. Izmantojām brīvo laiku pēc pilnas programmas. Kāds varbūt teiks, ka tas nav godīgi, bet mums tas neinteresēja - tas ir mūsu ceļš un akvaparks bija tur iekšā! Ja Jūs zinātu, kas tā bija par baudu.. Tur bija 2x50m baseini, atrakciju trubas, mazie baseini - nu tāds riktīgs komplekss zem klajas debess. Tur pat zem kociņa ēnā arī nosnaudāmies diendusiņā. Pēc tam gājām ēst vakariņas un izlēmām vēl aiziet uz spāņu Kinoteātri - filma "All is lost". Tas bija ekskluzīvi un burvīgi, jo bijām tikai divi vien visā auditorijā. Izvēlējāmies skūpstu rindu :)
Šodien bija lieliska atslodzes diena, bet rīt mūs gaidīs grūta diena, jo gulēsim autobusā un kad izkāpsim, uzreiz sāksim iet. Priekšā mums vēl ir tāls ceļš, vēl tālāks nekā mēs jau esam nogājuši.

8. diena

Šodien izgājām visagrāk 5:30. Pirmo reizi izmantojām galvas lukturīšus. Alberğē palika guļot 5 jaukas tantes no Francijas. Viņas bija pensijas vecumā un sevi dēvēja par muskatierēm. Mums patika viņu draudzība un prieks par kopābūšanu. Kad viena no viņām ieraudzīja Santas manikīru, sākās īsts tirgus - Kā? Kur? Kas? Pa cik?! ... Es tik izvilku telefonu un to visu nobildēju.
Kad bijām nogājuši kādu gabaliņu, piedzīvojām skaistu saullēktu. Saule uzleca vienā momentā. Vēlāk sākās stāvs lejupceļš, taču pēc tam reljefs izlīdzinājās. Pa ceļam satikām vienu pāri ar 8 suņiem, kuri veica Santiago ceļu. Viņi bija no organizācijas, kas cīnās pret suņu turēšanu pie ķēdes (www.stopchaining.org). Ejot tālāk Santa ieraudzīja plūmju koku, bija pienācis laiks atpūtai. Aptīrijām kociņu viens, divi. Ar piebildi:"vismaz vēderu iztīrīsim" turpinājām ceļu. Aizgājām līdz Logroño un izlēmām, ka gribam atpūsties un atradām alberği pašā pilsētas centrā. Aizgājām uz aptieku pēc zobupastas un sasveicinājāmies ar aptiekāru. Viņš paprasija no kurienes mēs esam. Kad uzzināja, ka no Lavtijas, uzreiz pastāstija pa basketbolistu Kristapu Porziņği un viņa sasniegumiem NBA draftā. Šī ziņa mani iepriecināja. Šodien nogājām 21,6 km

7. diena

Šīs divas bildes izsaka visu par šodienu. Nogājām ~28 km

6. diena

Šorīt izgājām ātrāk 6:30 un tas bija pareizs lēmums, jo no rīta nav tik karsti un bija viegli iet. Šodien bija daudz vieglāk, jo nebija tik kalnains ceļš. Pat sākām dziedāt dziesmiņu: "Šī ir perfekta diena, šī ir perfekta diena, perfekta diena, perfekta diena..."
Gājām ar Janu, Hirou un spānis arī, laikam patika mūsu kopānija.. Pievienojās vēl viens vācu students Filips. Viņš bija apaļīgs ar nosaitētu ceļgalu, bet apņēmības pilns un tas man patika. Motivēti cilvēki uzlabo kolektīvu. Atkal bija skaisti skati apkārt un vienā momentā mēs atrāvāmies no pārējiem, lai uztaisītu kopīgu bildi smukā pilsētiņā. Kādam garāmgājējam paprasījām, lai mūs nobildē un tā iepazināmies ar katalonieti Horhe. Viņš gāja nelielu distanci ceļa un mēs izmantojām situāciju un iztaujājām par spāņu nacionālajiem ēdieniem. Sapratām, ka vajadzēs nogaršot Pulpo. Tas ir astoņkājis. Mūsu ceļabiedri piedzina mūs un vienā momentā Santa iekliedzās un iemeta man rokās telefonu, teica lai es nobildēju... Un ko redzi Tu pēdējā bildē?
Sodien tikām līdz Estelai un nogājām ~29 km. Tikām alberğē pa 6 EUR katram. Gājām līdz 15:30 un tad baudījām atpūtu.

5. diena

Pamodāmies kā parasti, pēc 6. Rīts sākās ar pārsteigumu, jo kājas negribēja pakļauties pavēlēm. Vakardienas posms mūs bija labi nogurdinājis un muskuļi bija sadzīti... Taču iekustējāmies un iegājām savā ritmā. Šī diena sākās ar spožu sauli un rīts pamazām sāka iesilt. Labā ziņa ir tā, ka mēs gājām pa pareizo ceļu :) Pamplonā gājām arī pa ielu, kur skrien vērši.. Temperatūra kāpa ar vien augstāk. Izgājām no pilsētas un sākās zemes ceļš gar labības laukiem. No saules nebija kur paslēpties un svēlme bija pamatīga. Santai sakarsa kreisā kāja, jo visu laiku saule spīdēja no kreisās puses. Mēs apmainījāmies vietām un Santa izmantoja manu ēnu, lai paglābtos no karstuma. Šodien aizgājām līdz Utorgai un bijām veikuši nedaudz vairāk kā 20 km. Ieejot alberğē satikām mūsu vecos lobos paziņas Janu un Hirou. Jans bija ļoti priecīgs mūs satikt, jo viņš ar Hirou bija gājis ar kādu spāni, kurš visu laiku krita uz nerviem un Janam teica, ka viņam esot sūdīga angļu valoda.. Mēs šokā, jo likās, ka Jans runā ideāli. Iespējams, rīt celsimies argāk un muksim no skurpolozā ceļabiedra.